ATBILDES PA SAVAM: Art of Keeping Secrets

ATBILDES PA SAVAM: Art of Keeping Secrets

Art of Keeping Secrets. Oskars Mustermanis (balss, ģitāra), Agnis Beitāns (bass, balss), Ritvars Šreibers (ģitāra), Matīss Veigulis (bungas). Latviešu rokmūzikas apvienība. Vienkārši jautājumi un puišu ATBILDES PA SAVAM.

 

Kāpēc tieši „Art of Keeping Secrets”?

Oskars: Ļoti vienkārši – mūsu grupas nosaukums ir atvasināts no vienas dziesmas, kas man ļoti patika. Bija ļoti garas pārdomas par šo tēmu – kādu nosaukumu likt un beigās atslābām un palikām pie šī te.

Agnis: Principā atvasināts no Queens of The Stone Age dziesmas The Lost Art of Keeping a Secret nosaukuma.

 

Kā jūs izdomājāt sanākt kopā un spēlēt? Jeb kurš bija tas, kam pirmajam radās ideja par šo projektu?

Oskars: Tas bija 2009.gads, man tai brīdī bija pauze no citām grupām, kur spēlēju un es izdomāju, ka gribu spēlēt mūziku, kas rastos dabiskā veidā – tā, ka nebūtu jāpiedomā, ka „mēs spēlēsim tagad tāda un šitāda stila mūziku”, bet gan, ka cilvēkiem satiekoties un spēlējot, dabīgā veidā rodas tas produkts. Lēnām sāku apzināt kādus instrumentus man tai grupā vajadzētu un tad apzvanīju vienu, otru, trešo cilvēku. Pats centos atrast tos kolēģus, ar kuriem spēlēt – skatījos pēc rakstura iezīmēm, ne tikai pēc spēlētprasmes, lai būtu forši pēc tam arī kopīgi aiziet uz krogu. Ar tādiem, kuriem varētu arī runāt par citām tēmām – ne tikai par mūziku. Gribēju uztaisīt draugu savienību, ar kuru pavadīt laiku kopā gan mūzikā, gan ārpus tās.

 

Tad sanāk, ka jau bijāt savstarpēji pazīstami?

Oskars: Es zināju Agni pirms tam, bet viņu nepazinu, jo kopā bijām spēlējuši tikai vienā banketā.

Agnis: Savukārt es ar Matīsu, mūsu bundzinieku, spēlēju vienu brīdi citā grupā.

Oskars: Ritvars vispār mums ir ļoti jauns grupas loceklis.

Agnis: Viņš tikai gadiņu pie mums!

Oskars: Jā, viņš ir tikai nepilnu gadiņu pie mums.

Ritvars: Tas notika pavisam nejauši. Mēs ar Oskaru esam paziņas – vienu reizi satikāmies pusdienas laikā un aprunājāmies. Oskars man piedāvāja uzspēlēt vienā lustīgā pasākumā – mums ar Oskaru ir tāds blakus projekts „Saules Zaķis”. Kādreiz mūs uzaicina uz banketu, un tad mēs uzspēlējam. Tā, nu grupā Art of Keeping Secrets parādījās vakance, un Oskars man jautāja, vai nezinu kādu, kas gribētu spēlēt! Bet izrādās, ka viņš to gribēja piedāvāt man! (Smejas) Beigās mēs kaut kā pamēģinājām un ļoti labi viss sanāca!

Oskars: Pirms tam, mums Ritvara vietā bija Aivars. Kad sākotnēji veidoju grupas sastāvu, atradu bundzinieku Matīsu un viņš piekrita piedalīties.

Agnis: Tad bija basģitāristu kastings!

Oskars: Jā, bija basģitāristu kastings! Vesels viens basģitārists bez Agņa. Es tajā brīdī par Tevi, Agni, nebiju iedomājies, jo tu bijis „tāls”. Tad nu arī Agnis pievienojās un nākamais bija jautājums par solo ģitāristu – piezvanīju pāris paziņām un viņi ieteica Aivaru. Mēs satikāmies visi vienā telpā un jau pirmajā mēģinājumā uztaisījām dziesmu, attiecīgi sapratām, ka šim sastāvam ir potenciāls – cilvēkiem saskan, ir jautri, var parunāt arī par neko un visādām tupām lietām, par kurām var pasmieties! Muzikāli arī viss saskan.

Agnis: Viss kā vajag!

Ritvars: Mēs viens otru arī ļoti nekaitinām. Iedomājies, ja aizbrauc kaut kur prom uz ilgāku laiku un jānodzīvo ar pieciem tēviņiem deviņvietīgā autobusā trīs nedēļas?! Un, ja nevar sadzīvot ar kādu, tad ir viss slikti!

Vai kaut kas tamlīdzīgs ir piedzīvots?

Matīss: Kad albumu rakstījām, tad dzīvojām vienā mājā. Tas arī ir vesels stāsts!

 

Kā tas viss notika?

Agnis: Tas viss notika Ādažos; mēs noīrējām guļbaļķu māju. Mums bija tāds kungs Germanas Skoris – producents no Lietuvas, kas mums rakstīja.

Oskars: Starp citu, diezgan atzīts Lietuvā. Vairāk studijā tagad strādā.

Agnis: Un jā, tad mēs tai mājā uztaisījām studiju. Bija realitātes šovs divu nedēļu garumā!

Oskars: Rakstījām albumu guļbūvē, kur ir pirts iekšā. Demonstrējām savas ēst gatavošanas prasmes. Ja jau vēl visi esam kopā, tad viss kārtībā.

Agnis: Bija situācijas, kad stresa līmenis bija patiešām augsts!

 

Tad jūs divu nedēļu laikā ierakstījāt veselu albumu?

Agnis: Nē, nē! Mēs nepaspējām. Mēs lielāko daļu ierakstījām – vokālus, ģitāras.

Oskars: Aptuveni divas trešdaļas ierakstījām. Un vienu trešdaļu pēc tam. Divu nedēļu laikā sanāca divas trešdaļas un to pēdējo daļu mēs pusgadu mēģinājām ierakstīt!

Agnis: Mēs vienkārši nevarējām viens otram paskatīties sejā kādu mēnesi pēc tām divām nedēļām! (Smejas) Es atceros – mēs vienkārši paņēmām atvaļinājumu un nezvanījām viens otram, un vienkārši ļoti skaisti atpūtāmies!

Oskars: Un pēc tam pat bija prieks satikties!

Jūs būtu palikuši tur ilgāk par tām divām nedēļām?

Agnis: Nezinu!

Oskars: Iespējams, ka tādā gadījumā mēs būtu solo mākslinieki, haha!

Agnis: Katrs ar savu grupu uzstātos!

Oskars: … un nerunātu savā starpā! (Smejas)

Agnis: Bet nu mēs to izdzīvojām – daudz ko sapratām, daudz ko iemācījāmies. Arī viens par otru. Sapratām, kā arī labāk rakstīt, vispār strādāt.

 

Katrā grupā ir dažādi cilvēku tipi – tāds, kurš vienmēr kavē, tad atkal – guļava, tāds, kurš visu laiku runā… Kā jūs viens otru raksturotu?

Oskars: Es mierīgi varu pateikt par sevi – es nekaunos! Es esmu tas, kurš vienmēr lej ūdeni! (Smejas)

Agnis: Bet tas Tev pie šī amata pieder!

Oskars: Ne vienmēr! Citreiz sāku muldēt un publikā kāds saka:” Eu, nu sāc spēlēt!” (Smejas)

Agnis: Par kavēšanu – pie mums ir ļoti laba disciplīna. Nokavē – atlaists! Viss! (Visi smejas)

Oskars: Agnis mums vienmēr ar pērlēm bārstās.

Ritvars: Mums katram ir viena paziņa, kas internetā atrod kaut ko tādu, ko nekad dzīvē nebūtu redzējis un tad mums tas cilvēks ir Agnis! Cilvēks, kas vienmēr dalās ar šo informāciju.

Oskars: Jā, viņš mums ir tā kā tāds forums.

Agnis: Es izglītoju cilvēkus, haha!

 

Kā ir ar Tevi, Matīss?

Matīss: Ar mani ir dīvaini! (Visi smejas)

 

Tu esi vērotājs?

Matīss: Jā, es esmu vērotājs!

Ritvars: Pelēkais kardināls! Vienmēr ar savu viedokli. Sēž, skatās, klausās un tad, kad ir diskusija pēkšņi atbild: ”NĒ!”. (Visi smejas)

Agnis: Ir stundu diskusija un tad tas viss pēkšņi beidzās šādi!

Ritvars: Bet tas ir labi, ja cilvēkam ir savs viedoklis un nav, ka vienkārši piekrīt!

Oskars: Ir labi, ka nav „nezinu”.

 

Kādu ēdienu katrs no jums prot vislabāk pagatavot?

Agnis: Vieglāk pateikt to, ko nemāk!

 

Varam pagriezt to jautājumu arī tā!

Oskars: Es vissliktāk protu pagatavot piena zupu! Jo man riebjas piena zupa. Es varētu to sākt gatavot un noģībt!

Agnis: Es pat nezinu – esmu kulinārs. Bērnībā meitenēm kūkas cepu.

Ritvars: Tā ir vienkārši tāda pašreklāma – Agnis sev tagad akcijas ceļ!

Agnis: Es gribēju iestāties pavāros, bet nezin kāpēc, mani nepaņēma!

Oskars: Ko Tu tur uztaisīji?

Agnis: (Smejas) Slikti mizoju kartupeļus! Es vispār parasti gatavoju to, kas sanāk!

Ritvars: Es kalmāru nevarētu uzvārīt.

Agnis: Es atcerējos – taisīju tādus želantīna brīnumus no kaut kādas poļu paciņas! Poļu valodā instrukcijas – jaška, maška… Un bērnībā mēs paši ar brāli taisījām saldējumu – vecīt, divas nedēļas pagrabā skāba! (Visi smejas) Tas tik bija saldējums!

Oskars: Es zinu, kas man nesanāk! Bērnībā mēģināju taisīt kūku – uztaisīju kaut kādu masu no olām, miltiem un piena, un pannā cepu.

Parastā pannā?

Oskars: Nu, parastā pannā – es biju jauns puisis un man nebija kompetences! (Smejas) Un es uztaisīju tādu kā lidojošo šķīvīti – varēju kā tādu gumijas lietu mētāt. Nesanāca garšīgi uztaisīt…

Agnis: Varēji nākt pie mans ciemos!

Ritvars: Es varu pateikt, kāpēc ir vienmēr jānāk uz The Art of Keeping Secrets koncertiem – nekad nav garlaicīgi!

Oskars: Tagad Matīss varētu pastāstīt par savām kulināra prasmēm!

Matīss: Ņemot vērā, ka es izcili gatavoju ēst…

Agnis:… es vienkārši to nedaru! (Visi smejas)

Matīss: Es tik izcilu protu gatavot ēst, ka man mierīgi pietiek, ka es nopērku produktus! (Smejas) Es ļoti labi protu uzvārīt zupas, man ļoti garšo. Bet nemāku uztaisīt garšīgu plovu, tāpēc to taisa mana sieva!

Ja jūs varētu izdzīvot vienu dienu kā cits cilvēks, kurš tas būtu?

Ritvars: Es varētu vienu dienu nodzīvot kā Slash no Guns’n’Roses, visu dienu spēlēt mūziku… Ne tagad, bet gan 90tajos gados varētu būt interesanti.

Oskars: Es laikam gribētu izdzīvot vienu dienu kā Miks Džegers 70tajos gados.

Matīss: Es arī gribētu kā Miks Džegers! Bet man ir arī alternatīva – AC/DC Fils Rads

Agnis: Es noteikti gribētu izdzīvot to dienu kā Džimijs Hendrikss!

Matīss: Bet zini kas ir? Mēs visi esam izcili pavāri, bet neviens negrib to dienu izdzīvot kā Mārtiņš Rītiņš! Tas ir labi, jo visi pa mūziku iet!

 

Tagad būs jāpabeidz teikums: Pats neveiklākais brīdis ir tad…

Ritvars: … kad ieej veikalā  – cilvēki sāk ar tevi sveicināties un jautāt kā iet pa dzīvi, un tu tajā brīdī saproti, ka esi viņus kaut kur redzējis, bet nav ne jausmas, kas viņi ir!

Agnis: … kad tu atrodies pie ārsta kabinetā, novilktām biksēm, un ienāk studentu bars! Un neviens tev nepajautā, vai tu tiešām to gribi piedzīvot! Un tā man tiešām bija! (Visi smejas) Ideāli, vai ne? Un man par to vēl bija jāsamaksā nauda! Es jutos pazemots.

Oskars: Es pat vairs nedomāšu atbildi uz šo jautājumu, jo Agņa atbilde pārspēj visu!

 

Tad varbūt Oskars un Matīss var pabeigt šo teikumu: Ļoti daudzi nezina, ka …

Agnis: … ka mēs eksistējam! (Smejas)

 

 

 

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Copyright © AS RADIO SWH. All rights reserved.