Intervija ar aktieri Paulu Iklāvu

Intervija ar aktieri Paulu Iklāvu

2020. gada 6. marts

Autore: Matilde Mežinska

Pēc filmas “Oda” seansa Liepājā uz īsu sarunu par slēpošanu kinoteātra kafejnīcā satiku Valmieras teātra aktieri Paulu Iklāvu, kurš filmā atveido galveno varoni.

Plašākai publikai Tu esi pazīstams kā aktieris, tāpēc rodas jautājums, kā Tu nonāci līdz slēpošanai?
Jautājums ir, kā es nonācu būt par aktieri, jo es jau biju slēpotājs pirms tam. Par slēpošanu ļoti vienkārši – vide un draugi, kas bija apkārt, jo tie nodarbojās ar to. Tā jau pārsvarā ir, kad tu nodarbojies ar to, ar ko nodarbojas tev apkārt esošie cilvēki. Un tādā veidā arī sākām slēpot. Sākumā snovoju vienu sezonu, es pat nenosauktu to par vienu sezonu, kā es snovoju – vienkārši braucu ar sniega dēli, pēc tam – ar slēpēm. Sauciet to kā gribat. Spēle ir svarīgāka.

Cik ilgi Tu jau slēpo?
Tāds labs jautājums. Kopš devītās klases, desmitās… Nu, kaut kādus aptuveni 11 gadus.

Kas tevi visvairāk piesaista slēpošanā?
Laikam tas, ka kaut kā svaigs gaiss, daba ārā, sports. Tu vari vienkārši aktīvi darīties ārā. Vispār man patīk ārā. Man patīk ziema, sniegi, viss un tā.

Kas Tevi iedvesmo slēpot? Varbūt ir kāds konkrēts cilvēks?
Nav, nē, nav konkrēti tāda lieta, kas mani iedvesmo. Vienkārši laikam iedvesmo tā ziema, tā diena. Tu pamosties, ir kaut kāda darbadiena vai tev kaut kas ir jāizdara. Tu zini, ka Latvijā tu vari vakarā, kas ir dīvaini no citām (valstīm), piemēram, tu aizbrauc uz kalniem ārzemēs, un tur visi slēpo pa dienu, kad ir gaisma, bet Latvijā visi slēpo, kad tev beidzas darbs, tad, kad tu esi vakarā. Un man kaut kas patīk tajā vakarā, kad tu aizbrauc uz kalnu, kad ieslēdzas kalnā gaismas, ir drusku saliņš, un tu braukājies un tā, tas mani iedvesmo. Tas vakars, tā naksnība.

Pirms vairākiem gadiem kopā ar filmu veidotāju komandu “Skillumināti” kopīgi esat veidojuši filmas, kurās jūs rādījāt to, kā ir patiesībā. Cik liela daļa no Tevis šoreiz ir atveidota filmas galvenajā varonī?
Šajā filmā tas ir ļoti konkrēti. Tā ir loma, tas ir tēls, un tam nav nekāda sakara ar mani kā Paulu, pilnīgi nekāda. Pirmkārt, es nezinu, vai to var nolasīt, tēls it kā jūk prātā. Viņš to dara ļoti absurdā stilistiskā. Viņš ļoti minimālistiski un absurdi dara šīs te lietas, un es tādas ikdienā nedaru.

Un vēl kāds jautājums. Esmu dzirdējusi, ka daudzi slēpotāji šoziem bija ļoti noskumuši, ka nebija sniega. Cik bieži tu pats šoziem mēdzi aizdomāties par slēpošanu, tādēļ ka nav sniega?
Zini, es diezgan daudz aizdomājos diezgan bieži pēdējā laikā, jo visu laiku bija tāda sajūta, ka tūlīt būs, tūlīt būs, bet šobrīd ir tāda sajūta, ka gribas vasaru. Es personīgi vairs nejūtu kaifu tagad, kad visu ziemu ir plus trīs grādi, un tad februāra beigās, marta sākumā kaut kas uzsnieg. Un tad jau varēja nesnigt vairs. Man vairs negribas slēpot, man vispār vairāk negribas slēpot. Tā jau tagad laikam ir tāda atzīšanās, bet man tas vairāk nedara prieku. Man tas agrāk radīja prieku, bet man šobrīd tas nerada prieku. Es gribētu tagad aizbraukt uz kalniem ar draudzeni, ar ģimeni nobraukt no kalna augšā – lejā, bet vai es gribētu kaut kur lekt, vai es gribētu braukt kaut kur naktī rakt uzmetienus? Nē, es to negribētu. Man tas pietiek.

Tad sanāk, ka tu to atstāj pagātnē?
Jā, es to esmu atstājis ļoti pagātnē, un es to nevēlos vairs darīt.

Esmu dzirdējusi arī to, ka šobrīd aug jauna slēpotāju paaudze. Ko tu domā par to? Vai viņi turpinās jūsu iesākto?
Pirmkārt, es esmu priecīgs, ka viņa ir izveidojusies, un, otrkārt, es ceru, ka viņi turpinās mūsu iesākto, bet, redzot viņus no malas, viņi vēl ir pārāk mazi, lai filmētu filmas, bet viņi ir citādāki atkal. Tā katra paaudze ir citādāka. Varbūt viņiem nevajag filmēt filmu, varbūt viņiem nevajag iet ielās un slaidot kaut ko. Varbūt viņiem tieši vajag atrast kaut ko citu atkal, jo mēs to atradām kaut kā dabiski. Jo viņi piemēru skatās no mums. Mēs viņiem visu laiku sakām, ka mums nevajag visu laiku no neviena skatīties, bet jums vajag pašiem meklēt to, ko jūs varat tam pienest, bet to, ka vismaz trīs.. Tie nav simts cilvēki, tā nav. Mēs neesam izveidojuši industriju tagad Latvijā ar freestyle slēpotājiem, kas ir 100 cilvēki, un mēs esam ļoti daudz. Nē, tie ir varbūt kādi 2, 3, 4 perspektīvi jaunie slēpotāji. Es viņiem novēlu veiksmi, maz traumu un lai viņu vecāki guļ mierīgi pa nakti!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


Aktualitātes